Par traumu potītē
Pirms atsāku baleta treniņus, mēģināju atrast optimālāko locītavu pozīciju, lai tām radītu pēc iespējas mazāko kaitējumu.
Pēdējos gadus viena no prioritātēm ir meklēt brīvību locītavās baleta pamata kustībās. Un lielisks palīgs tajā ir pilates.
Nu jau kopā ar saviem mentoriem un zināšānām no studijām RSU es sāku izkristalizēt, kas ir tas, kas man palīdz atrast spēku un brīvību vienlaikus.
Vēl viens no brīnišķīgiem palīglīdzekļiem man ir tapis reizi pa reizei "uztaisīt klasiku" zeķītēs. Bet tikai tad, ja ir pacietība, ja saprotu kontroli, ja protu atrast brīvību, kad tā ir pazudusi un apzinos vecos niķus.. gribēt kāda cita izvērstību.
Ir ļoti grūti pārkonstruēt savu prātu un pierast pie atspulga trenējoties. (Tāpēc bieži spogulī neskatos.) Mana "izvērstība" ir mana. Tā ir mana kontrole un spēks. Domāju nevis par "ceļiem aiz ausīm", "papēžus spiest grīdā", "papēžiem pie grīdas un uz priekšu", bet gan- vai "visi mani četri automašīnas ritenīši ir pie grīdas", "vai potītes/gūžas locītavā ķirsītis nav saspiedies".. cenšos noņemt nastu no locītavām, kuras jau tā cieš..
Ar mazām, tik tikko manāmām kustībām, esmu palīgs pati sev.
Dusmojos, ciešos, bet turpinu!