Arī balerīna ir tikai cilvēks

Vai balerīnas var nodarboties ar citām fiziskajām aktivitātēm, kas nav līdzīgas baletam?

Protams, ir mana primārā atbilde. Pieļauju, ka kāda, kura ir vairāk pakļauta šīs profesijas diktatūrai patiešām to uzskata par tabu. Un tas ir saprotams, jo klasiskā baleta specifika ir tik prasīga un ar lielām ambīcijām un smalkiem mērķiem, ir jābūt patiesi uzmanīgiem savās ikdienas izvēlēs. Vēl jo vairāk, ja tās ir saistītas ar balerīnas galveno peļņas avotu- ķermeni.

Bet, ko darīt, ja vēl jo projām gribas būt iesaistītai no galvas līdz papēžiem, bet acīmredzami ķermenis un veselais saprāts cieš vairāk kā vēlme?
Krājas emocijas, kuras paliek nepateiktas, tiek norītas asaras un greizsirdība uz citiem, kuriem veicas vairāk. Jo mēs visi esam atbalstoši, viens otram vēlam tikai labāko un priecājamies par katru, kuram tiek dota iespēja pabūt mazliet ilgāk uz skatuves, paklanīties mazliet lēnāk un saņemt aplausus mazliet personīgāk.
Tu esi strādājis visus šos gadus ar sevi pie spoguļa vai bez tā, mājās vai darbā. Brīvdienās vai skolas/sezonas laikā. Un ir tikai loģiski, ka blakus koleģiālai draudzībai iezogas maza skaudība. Tā nav nekas personisks pret citiem, bet pilnīgi noteikti pret sevi. Ir kāds, kuram samierināties ir vieglāk, bet ir kāds, kurš vienmēr ir centies kādu pārspēt. Un ir kāds, kuram lielākā ambīcija skolas laikā ir bijis uzvārds uz pakaramā Latvijas Nacionālā baleta trupas kostīmu noliktavā.
Kurš tad ir tas pareizais ceļš? Pareizā psihes virzība un motivācija? Dažreiz tas ļoti nomoka.

Un tā mēs ēdam emocijas... Visu par daudz pārdomājot vai nedomājot nemaz, bet nogrūžot maliņā

Es neesmu no tiem, kuri plēsīs šķīvjus un kliegs. Un ir pagājis ilgs laiks, kamēr atļāvu sev just dusmas. Tā ir viena no cilvēka pamata emocijām, bez kuras nevaram dzīvot pilnvērtīgi. Esam mācīti savaldīties un dusmas atlikt vēlākam un kaunēties par to, ka gribas uzkliegt vai iespert. Tāpēc arī rodas problēmas ar emociju pārvadi un dažreiz, pavisam negribēti un nejauši mēs uzbrūkam visnepiemērotākajos brīžos tiem, kuri to vismazāk pelnījuši. 

Pamanīju, ka izmisuma brīžos manas plaukstas veras dūrēs un rodas vēlme iesist sienai un jā, dažreiz arī sev. Tieši tāpēc es izvēlējos boksu! Pēc katras nodarbības atvainojos maisam, jo manas dusmas paliek tur. Un mana vēlme kaut kam iesist tiek piepildīta pavisam drošā vidē- īstajā vietā. Tur, kur ir domāts sist.

Atrodi arī savu veidu emociju izlādei īstajā vietā-

kliedz mežā vai spilvenā, sit boksa maisam...vai spilvenam, pļaukā ūdeni baseinā vai jūrā!

Dusmoties ir labi. Just greizsirdību, vienlaikus vēlot labu, ir normāli. Sist un kliegt, nenodarot pāri sev vai citiem ir vajadzīgi!